Par vakardienu!

Bija nežēlīgi superīga diena!
 Vio mani pamodināja ar telefona zvanu, no visas sarunas sapratu, ka Līnīte neatbild uz telefona zvana un visi guļ. Sapratu, ka jāceļas vien augšā. Tad atcerējos, ka Līnīte nemaz nevar atbildēt, jo viņai ir eksāmens.. Vispār tā patīkami- tik daudzi apkārt mācās un šogad ar mani kopā beidz vēl daži man jauki cilvēciņi. Pīka izrādās arī šogad augstskolu beidz, mana mīļā Kitty arī beidz.. Izskatās daudzi grib būt gudri :)
Lai nu kā :) diena sākas ar Vio, Pīku un Līnīti Alfas Čilli picā. Izpļāpājāmies, paēdām un atcerējāmies agrākos laikus, kad kopā cīnījāmies. Nolēmām, ka izlaidumus svinēsim nelielā savstarpējā ballītē, bez puišiem.
 Vakars arī bija baigi ok! Mazliet sabēdājos, ka Mareks negribēja ārā iet, bet man ir vissuperīgākā māsīca. Gāju pēc garšīgās latte un visu ceļu pļāpāju ar māsīcu. Sapratām (kārtējo reizi pārliecinājāmies), ka esam nežēlīgi līdzīgas. It kā ar to būtu par maz, skype nopļāpājām gandrīz 2h. Gaidu viņu Rīgā.

vājpārts

Es nekur neesmu derīga :(
 esmu dumja, neko nesaprotu, nemāku, man nav potenciāla. Laikam arī tizla un riebīga esmu.. Lai gan.. ja es būtu riebīga, tad kaut kas būtu savādāka.. sanāk, ka es pat riebīga neesmu :(

Es zinu, ko gribu. Lai šī diena paiet ātrāk :)
 Un ar Mareku skriet pa pasauli, baudīt dzīvi. Tā kā pasauli nesanāks iekarot, varētu iesākumā pa Rīgu pavazāties. :)

atkal pārdomas

ko es gribu?
gribu savu ilgi kāroto atmiņas zudumu. Izskatās, ka atmiņas mani grauž. Man ir kaut kādas melanholijas lēkmes.
Man nekas nav labi (mana sega un gulta ir labas. Spilvens arī.). Domāju vienu, gribu ko citu. šķiet pati vairs nezinu ko gribu. Varbūt problēma ir tajā, ka negribu neko. Tiki man liekas, ka gribu.

Biju ar tēti bārā. Nekad tā nebiju darījusi! alkohols (Marek, sidrs ir alkohols. Un mans sidrs garšoja pēc alus), cilvēki un futbols!
 Bez manas iniciatīvas jau nebūtu gājuši. Pēc principa- ja gribu , lai kaut kas ir savādāk, tad ir jādara kaut kas savādāk.


Varbūt man vajadzēja kaut kā savādāk rīkoties. Pieiet tam visam ar citu mērķi (es gan nevaru citu mērķi izdomāt šajā gadījumā, bet nu mazums.. ), pilnībā mainīt domāšanu.
Zinu vienu, es neesmu tik spēcīga, lai kaut ko mainītu. L'Oreal devīze arī uz mani kaut kā galīgi neattiecas, kaut cerēju.
Man šķita, ak es spēju vairāk, taču Mērfijs saka, ka kļūdīties ir cilvēcīgi.. Savās kļūdās citus vainot- vēl cilvēcīgāk.

Starpcitu, beidzot ieraudzīju spēlē to futbolistu, ko brālis reiz man internetā rādīja. Manuel Neuer. Uzreiz atpazinu. Es laikam ātri mācos un man kaut kā visi sīkumi (es nesaku, ka viņš ir sīkums), baigi aizķeras. Varbūt labā atmiņa pie vainas...

pašaprotamība

Pēdējā laikā. šķiet, mani uztrauc gandrīz katrs sīkums. Un daudzi no tiem ir pretrunā ar sevi.
Mani uztrauc tas, ka pēkšņi nesāku uztvert kaut ko kā pašsaprotamu, jo tad pazustu arī tā sajūta, ka būtu vērts censties un kaut ko darīt..
Jā, atzīstos.. esmu pieradusi. Un labā nozīmē. Man patīk, ka varu atļauties būt tāda kāda esmu. neslēpt savu vājumu aiz agresivitātes, bet atzīties, ka baidos no kaut kā.
 Tajā pat laikā pie pašsaprotamības, varu pievienot bailes no atradināšanās.Nemaz negribu atradināties un negribu, lai atradinās no manis..
 Galīgi smieklīgi, bet šoreiz jūtos tā it kā tas viss man būtu kas pilnīgi jauns un nepieredzēts. It kā tie 3 gadi un 8 mēneši nemaz nebūtu bijuši.. Teorija zināma, taču praksē pielietot neprotu. jā, es nesaprotu pati sevi.

izlaidība

Dabūju kafiju gultā :) jūtos kā baigā princese. Gribu visu vaigi ideāli. Taču pēc vakardienas lielajās pastaigas pārdomām sapratu, ka no manis tas ir atkarīgs. Pati esmu par to atbildīga. Pie tā arī pieturēšos.

Dzīvnieku pasaule

Bijām ar Riinu ārā. Vairākas reizes, taču vienā no tām satikām stārķi. Mazais rūca un rēja, taču stārķis mums ceļu nedeva
 Visa šī diena paiet vienā domāšanā. Stulbi, bet man ķeras katrs vārds .. frāze.. mazliet neko nesaprotu..
 Laikam ķeršos pie Kisindžera diplomātijas ar "kafiju" . Nekāda īpašā kompānija, bet tomēr.. Varbūt derētu noskatīties saulrietu.. šodien tas varētu atkal būt brīnišķīgs :)