būtībā viss ir vienkārši

Es mācos darīt daudz ko savādāk- ne tā kā agrāk!
 Mācos domāt savādāk. Mācos nesarežģīt.
Vispār es priecājos, ka viss ir tā kā ir! Šoreiz pat priecājos, ka biju tik gudra un saglābu to, kas glābjams..
 Es priecājos, ka man ir viņš :) Un es priecājos, par to kāds viņš ir! Varētu sarakstu sastādīt par to, kas man viņā patīk..
 Patiesībā par daudz ko priecājos pēdējā laikā :)

Rīti un apņemšanās

Kam ir paredzētas apņemšanās?
Vai tās var kaut kādā mērā saistīts ar solījumiem?
Vai apņemšanās būtu solījums sev?
Ko tad, ja apņemšanos nevar izpildīt?
Ja tā neizpildās?

Ziemassvētki...

Šie šķiet tādi īpatnēji Ziemassvētki.
 Pirmkārt- es gatavoju. Pīrādziņus :D Izdarīju ikgadējo kļūdu- apēdu dažus svaigi ceptus pīrādziņus..Kārtējo reizi vai miru no šausmām.. Tās mocības.. Kaut arī zināju, ka tā būs..
Principā Ziemassvētki bija jauki :) Brālis daudz vārījās, omītei bija prasības, vecāki- iecietīgi :) Es - ēdu :) Man patīk, ka Ziemassvētkos esam kopā :) Tas laikam ir tas, kas man saistās ar Ziemassvētkiem, un, protams, arī pīrādziņi :) Tāds pārēšanās laiks..
 Jā, arī dāvanas- visādas lietas, taču par kaut ko aizdomājos.. Īpaši tā dāvanu būšana mani nekad nav aizrāvusi, jo kā mēdz teikt- ar lietām tikai aizpilda caurumu dvēselē.. Kaut arī pēdējos Ziemassvētkus mani nepamet kaut kas vientulības sajūtai līdzīgs, šogad jūtos patiesībā ļoti piepildīta :) Domāju, ka šogad saņēmu priekšlaicīgu, ļoti brīnišķīgu brīnumu :) Ko tādu, par ko iepriekš domāju, ka tāds pastāv tikai manās iedomās :) Sajūtas nav aprakstāmas, taču tās viennozīmīgi ir pozitīvas :)

Brīvdienas

Laiks no 16. decembra šķiet ir paskrējis dažu stundu laikā.. Galva pilna ar visdažādākajām domām. un šo 8 dienu laikā nav neviena negācija no manas puses. Viss šķiet ļoti jauki, tāda miera sajūta, kas man, starpcitu, ļoti patīk. Nē, tas nenozīmē, ka es mierīgi sēžu mājās- nekādā gadījumā. šodien ir pirmā nakts pēc četrām naktīm, ko pavadu savā gultā! VIENA! It kā nekas neparasts, bet .. pie jaukiem brīžiem ātri pierod..
 Ir patīkami, ka beidzot varu ar kādu arī izrunāties, ne tikai klusēt, ka ir kāds, kuram ir ko teikt, ka pastāv iecietība un sapratne.. Tās ir pavisam pašsaprotamas lietas it kā, bet nav man gadījies tās tik ļoti sastapt, taču tagad.. To lieku vienā maisā pie jaukajiem brīžiem.

Un jā- es pirmo reizi biju uz slēpēm, nokritu tikai vienu reizi, kaut arī čīkstēju, kopumā man patika :))
 Un jā- man ir motivācija kaut ko darīt. :)
un jā- es smaidu vairāk kā jeb kad agrāk :)

Tiltu dedzināšana un citas muļķības

Šodien bija perfekts pierādījums tam, ka nevajag nodedzināt visus tiltus aiz sevis. Cilvēki noder.
Tā arī neesmu sapratusi-  vai cilvēki man ātri piedod, vai vienkārši neņem vērā manus izgājienus.
Lai nu kā- ir labi, ka tā notiek, jo šodien gandrīz sabruku. Principā bez iemesla, bet kā jau zināms, pēdējā laikā kaut kas notiek. Esmu kļuvusi emocionālāka un uzticības jautājums ir aktuāls. Tā ir mana problēma- es nevienam nespētu uzticēties līdz galam, tāpēc ir LAIKS. Bezizmēra termins. Relatīvs jēdziens.  Un labi, ka ir jautājumi. Jo ar jautājumiem var daudz ko saprast. Un labi, ka es neesmu vienīgā, kura to zina. Un labi, ka ir kāds, kurš manos vājuma brīžos atgādina cik spēcīga personība patiesībā esmu. Un tāpēc iesitu sienā nagliņu un beidzot atradu trio bildei vietu ;)
 Ir labi nenodedzināt tiltus pavisam aiz sevis.. Vismaz laipu atstāt..

Nakts uzdzīve

Šausmu filmas joprojām nav domātas man. Naktī nolēmu paskatīties vienu.. Nebija slikti, tikai no gultas pēc tam drošības pēc nekāpu ārā :D šī ir kārtējā lieliskā diena, kuru par tādu kāds padara. Lai nu kā- pēdējā laikā kaut kas ir savādāk. Īsti gan neticu visiem tiem domu spēkiem, bet es kaut ko ļoti vēlējos. Un es laikam to dabūju. Now i'm so fucking happy, i could shit rainbows :D
Taču šausmu filmu dāmas sabiedrībā bez visbrīnišķīgākā cilvēciņa neskatīšos, jo kādam ir mani jāsargā no puva briesmoņiem un kustīgiem kokiem :D

Par uzticību

Šobrīd man tas ir svarīgs termins. Es gribu iemācīties uzticēties cilvēkiem.. Cilvēkam! Taču mana paranoitiķes daba dara savu.
Šorīt sēdēju, skatījos kā cilvēciņi izklaidējas uz kalna un domāju- šoreiz viss būs savādāk! Šoreiz es centīšos vairāk. Šoreiz man rūp vairāk.. Ja reiz atklājās, ka esmu kautrīga un to nav iespējams noslēpt... Pati sevi pārsteidzu. Pirmkārt jau ar to, ka kautrējos, otrkārt- es nevaru saņemties! Neesmu bijusi ksutrīga, kopš pēdējo reizi satiku Ziemassvētku vecīti.. Man laikam bija 4 gadi.. Un saņemties.. Kautrība ir emocija un katrs savas emocijas var kontrolēt. Mjaa.. Arī emocionāla nebiju, līdz pēdējam nelāgajam atgadījumam. Parasti mācēju saņemties un neizrādīt ne kautrību, ne uztraukumu, ne bailes.. Bet tagad.. Nevaru pat acīs paskatīties bez kautrēšanās un mulsuma..
Tiešām gribu uzticēties, jo uzticība ir visa pamatā. Un es gribu spēcīgu pamatu, lai tālāk var būvēt spēcīgas attiecības. Tādas es gribu- ar specefektiem. :) jo pasaulē nekas nav ideāls, tāpēc ar specefektiem, lai interesantāk. :)

Pretty nice...

Lesbiete neesmu pavisam noteikti. Taču mana bezkaunības daba ir iedragāta. Patiesībā tas ir jauki, tikai mazliet biedē. Kaut kas jauns, kaut kas ļoti jauks.. Šodien neesmu runājama :) toties aizdomīgi priecīga ;))

Kad darbā bija kaut kādas problēmas- sēdēju virsstundas līdz brīdim, kad viss bija atrisināts un nogludināts.
Kad man ir problēmas ar attiecībām- es padodos.. Un dīvainākais ir tas, ka padošanas ātrums palielinās. Es necenšos un necīnos. Nē, man nav vienalga, bet es necīnos.  Ko vispār nozīmē cīnīties par kādu? Tēlot kaut ko, kas Tu neesi? Krāsoties? Es no rīta, tā pat gultā esmu bez kosmētikas... Vilkt provokatīvu apģērbu?
 šodien saņēmu jautājumu- KO TU DARI, LAI TEVI IEVĒROTU? Patiesība ir tāda, ka es nedaru neko! es nestaigāju, ne kā klauns, ne vieglas uzvedības skuķis (otrais variants gan diez gan labi strādā attiecībā pret puišiem), es nekrāsojos un netēloju to kas es neesmu... Patiesībā šie faktori kārtējo reizi apstiprina manu slaveno "Vīrieši saka, ka viņiem patīk dabīgas meitenes, taču pakaļ skraida lellēm". Tagad varu pievienot, ka pokemoniem arī skraida pakaļ.  Viņiem nevajag dabīgas meitenes.  Vismaz ne tiem, kuri man patīk..

Daudzi apbrīno manu apņēmīgo sportošanu, manas gudrās smadzenes, ēst gatavošanu... taču patiesībā tam nav nozīmes.. Svarīgi ir tas, cik labi es notēloju to, kas es neesmu..

 Stulbākais ir tas, ka es sāku ar to samierināties.. Viss ir kā spēle tikai noteikumi nav mani! Un kā zināms- ja nenotiek pēc mana prāta, tad man ir vienalga kā notiek, tikai mani tad neiesaistīt.