Par uzticību

Šobrīd man tas ir svarīgs termins. Es gribu iemācīties uzticēties cilvēkiem.. Cilvēkam! Taču mana paranoitiķes daba dara savu.
Šorīt sēdēju, skatījos kā cilvēciņi izklaidējas uz kalna un domāju- šoreiz viss būs savādāk! Šoreiz es centīšos vairāk. Šoreiz man rūp vairāk.. Ja reiz atklājās, ka esmu kautrīga un to nav iespējams noslēpt... Pati sevi pārsteidzu. Pirmkārt jau ar to, ka kautrējos, otrkārt- es nevaru saņemties! Neesmu bijusi ksutrīga, kopš pēdējo reizi satiku Ziemassvētku vecīti.. Man laikam bija 4 gadi.. Un saņemties.. Kautrība ir emocija un katrs savas emocijas var kontrolēt. Mjaa.. Arī emocionāla nebiju, līdz pēdējam nelāgajam atgadījumam. Parasti mācēju saņemties un neizrādīt ne kautrību, ne uztraukumu, ne bailes.. Bet tagad.. Nevaru pat acīs paskatīties bez kautrēšanās un mulsuma..
Tiešām gribu uzticēties, jo uzticība ir visa pamatā. Un es gribu spēcīgu pamatu, lai tālāk var būvēt spēcīgas attiecības. Tādas es gribu- ar specefektiem. :) jo pasaulē nekas nav ideāls, tāpēc ar specefektiem, lai interesantāk. :)