Kad darbā bija kaut kādas problēmas- sēdēju virsstundas līdz brīdim, kad viss bija atrisināts un nogludināts.
Kad man ir problēmas ar attiecībām- es padodos.. Un dīvainākais ir tas, ka padošanas ātrums palielinās. Es necenšos un necīnos. Nē, man nav vienalga, bet es necīnos.  Ko vispār nozīmē cīnīties par kādu? Tēlot kaut ko, kas Tu neesi? Krāsoties? Es no rīta, tā pat gultā esmu bez kosmētikas... Vilkt provokatīvu apģērbu?
 šodien saņēmu jautājumu- KO TU DARI, LAI TEVI IEVĒROTU? Patiesība ir tāda, ka es nedaru neko! es nestaigāju, ne kā klauns, ne vieglas uzvedības skuķis (otrais variants gan diez gan labi strādā attiecībā pret puišiem), es nekrāsojos un netēloju to kas es neesmu... Patiesībā šie faktori kārtējo reizi apstiprina manu slaveno "Vīrieši saka, ka viņiem patīk dabīgas meitenes, taču pakaļ skraida lellēm". Tagad varu pievienot, ka pokemoniem arī skraida pakaļ.  Viņiem nevajag dabīgas meitenes.  Vismaz ne tiem, kuri man patīk..

Daudzi apbrīno manu apņēmīgo sportošanu, manas gudrās smadzenes, ēst gatavošanu... taču patiesībā tam nav nozīmes.. Svarīgi ir tas, cik labi es notēloju to, kas es neesmu..

 Stulbākais ir tas, ka es sāku ar to samierināties.. Viss ir kā spēle tikai noteikumi nav mani! Un kā zināms- ja nenotiek pēc mana prāta, tad man ir vienalga kā notiek, tikai mani tad neiesaistīt.