Labu gribēdama atvēru grāmatu- "Mīļotajam cilvēkam", taču uz mani tas kaut kā dīvaini iedarbojās.. Tajā vietā, lai tas attīstītu kaut kādā mērā labestību, es palieku tikai neiecietīgāka.
Bet kā jau esmu 1 000 000x iepriekš teikusi- es neko nedaru bez iemesla. Nekas nenotiek bez iemesla.
Negribu vairs zeķītes. Cimdiņus arī ne. Es gribu, lai nekad mūžā nebūtu viņu pazinusi.
Un par cilvēku kratīšanu- jā es uzskatu , ka cilvēkus vēl joprojām vajag kratīt, jo pēc maniem aprēķiniem (kuri noteikti ir neprecīzi) tiem vajadzētu kļūt normāliem pēc sakratīšanas. Nav runa par interesēm, kuras, katram ir citas, bet par uztveri. Par domāšanu, par robežām (kuras man tik ļoti patīk).
Šodien aizdomājos- es ļoti ceru , ka es viņam nepatiku. Jo es negribu, lai man ar viņu būtu kaut kas kopīgs. Negribu!
Lai nu kā, baigi super, ka Rihards trešdien izvilka mani uz Karalisko improvizācijas teātri. Vairāki labumi- 1) kaut arī sākotnēji uz to skeptiski skatījos, sanāca tomēr pasmieties.. 2) Uzzināju vel kaut ko par neglītajām :D :D :D
Šķiet, ka daži cilvēki ir radīti, lai neļautu sajukt man prātā un uzturētu manī manu labo garastāvokli :D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru