Tā notiek, ja ļauj iepazīt sevi tuvāk :D

[0:34:22] Force Majeure: es Tev varu kaut ko ieteikt
[0:34:34] Force Majeure: ja Tu kādreiz gribi panākt kaut ko savu
[0:34:35] Ģ.M: ieroču veikalu?
[0:34:37] Ģ.M: :D
[0:34:37] Force Majeure: :D
[0:34:50] Force Majeure: You know me so well.. :D

Galējības

Kas notiek ar cilvēkiem? Liekas, ka ir kaut kāda ķēde, kurā, ja viens posms aizķer kaut nelielu daļiņu no kaut kā- cieš vairāki nākamie posmi!
 Mēģinot atcerēties, ko ir stāstījuši citi (zinu- neskaties uz citiem, skaties tikai uz sevi), principā redzu ļoti daudz kļūdas. Diemžēl, es šīs kļūdas nevaru labot, jo tās būtībā pat nav manas kļūdas! Labākais šajā visā ir tas, ka par kļūdām tās uzskatu tikai es!
 Un par galējībām.. mjā.. dažreiz, kad domāju par galējībām, man ir dalītas jūtas. Pirmkārt- jā, es arī dzīvoju pēc galējību principa, taču ir viens liels BET! Es galējību principu neizmantoju pret citiem cilvēkiem. Tās ir tikai manas galējības-  ko es daru ar sevi, citus neiesaistot. Otrkārt- labprāt "aiz matiem izvazātu, katru bijušo piekabi caur Juglu", kuras dēļ ir radies kāds nepareizs iespaids par citiem!
Par iespaidiem runājot- ir tas labais teiciens par sievietēm, kuras apgalvo, ka visi vīrieši ir vienādi "Būtu bijušas kārtīgas meitenes- visus vīriešus nepazītu" Jā, teiciens nožēlojams. BET.. Pēc maniem pēdējiem novērojumiem, vīrieši izmanto ļoti līdzīgu taktiku. Viņi gan nesaka nodrāzto "Visas sievietes vienādas...", viņi to pasniedz gudrāk...
 Ne sievietes, ne vīrieši patiesībā nemaz nedomā, ka visi vienādi,bet pēc dažām neveiksmēm tāda sajūta rodas! Rodas neuzticības sajūta. Kā noskaidroju, neuzticību neiegūst tikai tāpēc, ka iepriekšējās attiecībās otrs ir spēris sānsoļus.. Izrādās, ka neuzticību rada arī cita veida darbības.
 Tad rodas tāda mazliet patizla situācija- nākamajam vairs nevar uzticēties. Nespēj..Taču attiecības balstās uz  uzticību! Tātad ir divas iespējas- atmest ar roku vai mācīties no jauna uzticēties. Vieglāk ir atmest ar roku, taču personīgi man nav nepieciešams vieglāk. Man vajag interesantāk.
Un visbeidzot par galējībām- No vienas galējības otrā? Tas ir tas pats, kas nezināt robežas. Tādā ziņā māku (vismaz domāju, ka māku) dzīvot sabalansēti. Tas nav grūti, ir tikai jāgrib.

patiesībā..

Patiesībā nekas nebija. Viss bija tikai manas iedomas. Tikai sapratu par vēlu!
 Tā jau ir klausīt citus nav mana stiprā puse!

Mana otrā pārdoma šodien..
 PATIESĪBĀ tā nav pārdoma, bet gan patiesība, kuru nezināma (zināma gan, bet nu lai jau) iemesla dēļ kategoriski noliedz.
 šķiet, ka iepriekš to jau esmu rakstījusi, bet Repetitio est mater studiorum, jo izskatās, ka ir ĻOOOTI daudz  tādi, kuri to nesaprot. Vai arī saprot, taču turpina tā rīkoties. Vai man būtu tiesības viņus saukt par ļauniem? Patiesībā man tas šķiet bērnišķīgi "Zinu, ka tas nav labi, bet man tā patīk"
 Vīriešus nepazīstu, bet par sievietēm. šoreiz bez piemēriem- Nav tā, ka sievietes būtu sajūsmā par faktu, ka puisis ar viņu tiekas seksa dēļ, vai tikai kādas izklaides dēļ! Mēs visas gribas sev prinčus blakus! Un ja nu tomēr kāda apgalvo, ka "viss kārtībā, varam turpināt tā pat tikties.." Mele! Viņa to dara ar nolūku un cerību, ka varbūt  vienreiz viņš padosies un būs viņai kas vairāk, kā tikai instinktu un vajadzību apmierināšanai. Jo gudrajās grāmatās un bābu žurnālos mums par to ir saskalotas smadzenes!
Šoreiz to pat nestāstu no savas pieredzes. No citu- sliktās pieredzes! Jo es taču sev apsolīju (Nekad Nevienam Neko Nesolu), ka ar mani tā nebūs!

PATIESĪBĀ nebiju domāju, ka arī kaut ko izdarīšu tā, kā man neder! Laikam iemaņas ir zudušas.
 Uz šīs pozitīvās nots, šonakt pārtraukšu savu domu lidojumu un nodošos savas nākotnes uzlabošanai :)

Atmiņas

Man ir ļoti skaistas atmiņas! Man tās ir visskaistākās. Tās mani piepilda. Skaistas.

Šonakt gulēšu labi.

Un jā- dažreiz nemaz nevajag pazaudēt, lai saprastu, cik daudz Tev kāds nozīmē.

hide, no seek

Varbūt man ir vairāk jāmācās.
 Mazāk jājūt.
Un būtu jauki, ja varētu tikt uz kādu tālu vietu, kur NEVIENU nepazīstu. VIENA.

Man šķiet, ka kaut kas notika! Nē, man nešķiet! Es zinu, ka kaut kas notika un tagad vairs nav labi!
Varbūt neesmu tas emocionālākais cilvēks, bet kaut kas laikam man ir aizķēries. Kaut kas ir sasodīti ļoti mainījies. Un tā kā bija, vairs nebūs, jo es netieku atkal pāri! Man ir vajadzīgas emocijas. Es nevaru skatīties uz tukšu lapu, jo tukša lapa mani neinteresē.

Even though it hurts I can’t slow down

Pēdējās dienas bija kaut kādas pārdomu pilnas. laikam pēcsvētku paģiras.
Lai nu kā- es pārdzīvoju par visādām ķibelēm, kuras kādreiz notikušas un kuru dēļ šķiet nemāku tālāk normāli dzīvot. Taču pēc vakardienas atrakcijas sapratu vienu lietu, katrs, kurš šķietami man ir sagādājis kaut kādus pārdzīvojumus, ir kaut ko man arī iemācījis.
 Teiksim- domu spēks! Es tam neticēju, bet tagad aptuveni mēneša laikā es to pat esmu izbaudījusi- gan ar kāpumiem, gan kritumiem. Un savā ziņā ir jauki, ka es to izmēģināju, ja reiz tas strādā...
Un tad vēl 2 Broke Girls... Vēl tagad smaids parādās sejā, kad atceros kādu tekstu. Laikam arī vieglāk sagremot visādus s*dus, ko man krāmē tieši vai netieši virsū. Laikam tiem pašiem man vajadzētu pateikt nelielu PALDIES!

Vairāk nedomāšu. Mazāk arī ne, bet manas smadzenes ir pelnījušas atvaļinājumu! CF smadzenes nav vajadzīgas.

pēc izsaukuma

Parasti nevaru uztaisīt vairāk kā 10-15 atspiedienus ar vienu piegājienu. Šodien uztaisīju 20 ar vienu piegājienu. kopā 2 piegājieni. Tad redz ko nozīmē izlādēties... 

Principā šodien varēju izmērīt ar kādu ātrumu var rasties riebums pret cilvēku. Tas bija ļoti ātri. Bija doma kļūt par CF mēbeli, taču atcerējos, ka rīt kaut kas jādara.

Miegs no manis ir atteicies un apetīte ir apprecējusies ar miegu un ģimenes strīda rezultātā, tie ir pārvākušies pie labākiem cilvēkiem. 

Kāpēc mani ir jāprovocē un sliktām darbībām, runām un domām? Tas ir kaut kāds MOTHERFUCKING pārbaudījums? kāpēc ir jācenšas manī attīstīt slikto, kura tā pat manī netrūkst? Kāpēc ir jāmudina mani lauzt Jaunā gada apņemšanās? Es gribēju būt laba! 

Ienīstu divkosīgos... "vēlu Tev tikai labu, bet labprāt ielikšu sprunguli Tavos spieķos!" 

emocionalitāte, greizsirdība, skaudība

Ar ko atšķiras skaudība no greizsirdības? Un kā tas iespējams, ka daži to pamana un daži ne?
 Vai es to pamanu tāpēc, ka esmu paranoitiķe un ticu sazvērestības teorijām?
 Un kāda var būt greizsirdība? Vai tikai starp puisi un meiteni?
Un skaudība? Vai tā tiešām ir tikai tik lielā mērā, kad runa ir par mērīšanos ar krāniņiem?
Vai man vienīgai ir tendence pamanīt kaut ko vājprātā dīvainu, saklausīt to, kam citi nepievērš uzmanību?
Jā, es ienīstu cilvēkus! Ne visus, bet ir daži, kuru dēļ būtu vērts iegādāties lāpstu.
dažreiz tikai nesaprotu- tāda ir cilvēku patiesā daba vai tēlo , lai tikai kaut ko panāktu?
 Ja tēlo, tad jāiemāca to nedarīt, ja tāda it patiesā daba.. nu.. abortam tā pat par vēlu...

I built my wall so high..

Tā 2 gadus rūpīgi celtā siena šķiet ir sasniegusi maksimālo atzīmi, jo pati tai netieku pāri.
Nav vairs labi.
Varbūt tā tiešām ir, ka katrs var dabūt to, par ko visvairāk domā.. Gribēju draugu. Dabūju! Pie tam labāko, kādu varēju vēlēties. Gribēju aizsargmehānismu. Arī, diemžēl, dabūju.
Gribu kaut ko savādāk. Taču nezinu ko grābt, ko ķert, ar ko sākt..
Ar tiem 3% ir slikti, jo man ir aizdomas, ka tie palielinās. Un vienaldzība. Tā nogalina. No iekšpuses.

Par specefektiem. Nesakarību mixlis

Runa bija par to, ka vajadzēja izdarīt kaut ko , ko neesmu iepriekš darījusi, lai kaut ko sasniegtu. Ar specefektiem. Sākumā domā- have no any idea what to do!
Taču es kaut ko tiešām Ļoti gribēju! ĻOTI! Ideju man nebija, jo pārsvarā visi mani centieni beidzās ar asarām. Un tad es kaut ko pamēģināju. Es necentos. Un pagaidām izskatās, ka jau 12 dienas man sanāca :)
Un jā, es esmu priecīga par to, ja neskaita tos 3%, taču man ir apņēmība ar tiem tikt galā. Viena no manām Jaunā gada apņemšanām.
Šobrīd aktuālā doma man ir par sevis nepazaudēšanu. Par to es padomāšu.
1. Man patīk atmiņas;
2. Šis bija jaukākais Jaunais gads kāds vien ir bijis. Vismaz man ;)
Tā nu esmu izdomājusi, ka neko nedarīšu savādāk. Vienīgi tie 3%. Jo galvenokārt viss ir lieliski.
Man pietrūkst ledus un sporta kluba.