Galējības

Kas notiek ar cilvēkiem? Liekas, ka ir kaut kāda ķēde, kurā, ja viens posms aizķer kaut nelielu daļiņu no kaut kā- cieš vairāki nākamie posmi!
 Mēģinot atcerēties, ko ir stāstījuši citi (zinu- neskaties uz citiem, skaties tikai uz sevi), principā redzu ļoti daudz kļūdas. Diemžēl, es šīs kļūdas nevaru labot, jo tās būtībā pat nav manas kļūdas! Labākais šajā visā ir tas, ka par kļūdām tās uzskatu tikai es!
 Un par galējībām.. mjā.. dažreiz, kad domāju par galējībām, man ir dalītas jūtas. Pirmkārt- jā, es arī dzīvoju pēc galējību principa, taču ir viens liels BET! Es galējību principu neizmantoju pret citiem cilvēkiem. Tās ir tikai manas galējības-  ko es daru ar sevi, citus neiesaistot. Otrkārt- labprāt "aiz matiem izvazātu, katru bijušo piekabi caur Juglu", kuras dēļ ir radies kāds nepareizs iespaids par citiem!
Par iespaidiem runājot- ir tas labais teiciens par sievietēm, kuras apgalvo, ka visi vīrieši ir vienādi "Būtu bijušas kārtīgas meitenes- visus vīriešus nepazītu" Jā, teiciens nožēlojams. BET.. Pēc maniem pēdējiem novērojumiem, vīrieši izmanto ļoti līdzīgu taktiku. Viņi gan nesaka nodrāzto "Visas sievietes vienādas...", viņi to pasniedz gudrāk...
 Ne sievietes, ne vīrieši patiesībā nemaz nedomā, ka visi vienādi,bet pēc dažām neveiksmēm tāda sajūta rodas! Rodas neuzticības sajūta. Kā noskaidroju, neuzticību neiegūst tikai tāpēc, ka iepriekšējās attiecībās otrs ir spēris sānsoļus.. Izrādās, ka neuzticību rada arī cita veida darbības.
 Tad rodas tāda mazliet patizla situācija- nākamajam vairs nevar uzticēties. Nespēj..Taču attiecības balstās uz  uzticību! Tātad ir divas iespējas- atmest ar roku vai mācīties no jauna uzticēties. Vieglāk ir atmest ar roku, taču personīgi man nav nepieciešams vieglāk. Man vajag interesantāk.
Un visbeidzot par galējībām- No vienas galējības otrā? Tas ir tas pats, kas nezināt robežas. Tādā ziņā māku (vismaz domāju, ka māku) dzīvot sabalansēti. Tas nav grūti, ir tikai jāgrib.