ko es gribu?
gribu savu ilgi kāroto atmiņas zudumu. Izskatās, ka atmiņas mani grauž. Man ir kaut kādas melanholijas lēkmes.
Man nekas nav labi (mana sega un gulta ir labas. Spilvens arī.). Domāju vienu, gribu ko citu. šķiet pati vairs nezinu ko gribu. Varbūt problēma ir tajā, ka negribu neko. Tiki man liekas, ka gribu.
Biju ar tēti bārā. Nekad tā nebiju darījusi! alkohols (Marek, sidrs ir alkohols. Un mans sidrs garšoja pēc alus), cilvēki un futbols!
Bez manas iniciatīvas jau nebūtu gājuši. Pēc principa- ja gribu , lai kaut kas ir savādāk, tad ir jādara kaut kas savādāk.
Varbūt man vajadzēja kaut kā savādāk rīkoties. Pieiet tam visam ar citu mērķi (es gan nevaru citu mērķi izdomāt šajā gadījumā, bet nu mazums.. ), pilnībā mainīt domāšanu.
Zinu vienu, es neesmu tik spēcīga, lai kaut ko mainītu. L'Oreal devīze arī uz mani kaut kā galīgi neattiecas, kaut cerēju.
Man šķita, ak es spēju vairāk, taču Mērfijs saka, ka kļūdīties ir cilvēcīgi.. Savās kļūdās citus vainot- vēl cilvēcīgāk.
Starpcitu, beidzot ieraudzīju spēlē to futbolistu, ko brālis reiz man internetā rādīja. Manuel Neuer. Uzreiz atpazinu. Es laikam ātri mācos un man kaut kā visi sīkumi (es nesaku, ka viņš ir sīkums), baigi aizķeras. Varbūt labā atmiņa pie vainas...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru