Dzīve ir drausmīga. Tas varētu būt skaidrojams ar to, ka kaut kas nenotiek pēc mana prāta, kas savukārt man ir svarīgi. Jā, man patīk, ja viss notiek pēc mana prāta, tad varu murrrrāt kā kaķis.. Varbūt tāpēc, ka esmu kaķa gadā dzimusi..
Lai nu kā.. jā.. Neesot it kā beigas, bet jauni sākumi.. šorīt pamodos un neraudāju.. varbūt dēl sausā likuma, bet varbūt dēļ manām ģeniālajām idejām.. Atkal kaut kas nenotika kā gribu, pat ļoti nenotika. Patiesībā ne tikai nenotika, bet vēl ar piedevām, kā- SAŅEM, KUCE!
Bet atcerējos filmu - Burlesque. Šēra dziedāja it kā skumju dziesmu, bet iedvesmojoši..
I’ve been brought down to my kneesAnd I’ve been pushed way past the point of breakingBut I can take itI’ll be backBack on my feet
Šajā nelielajā ķibelītē ir viens pluss- man ir pieredze (CV gan to nerakstītu). Un joks tāds, ka uz ceļiem arī mani tas vairs nenospiedīs.. Pluss vēl tas, ka cilvēks man sniedza "lieliskāko" pieredzi, pats vakar piedalījās, lai uz ceļiem nenospiestos. Pat nezinu, pati sevi mēģināju, vai tomēr tas otrs.. Jāpiemin, ka tā pieredze nemaz nav tik pozitīva.. Taču arī slikta pieredze ir pieredze. Varbūt BEIDZOT (cik man nācās par to domāt un lūgties... ja es spētu nosirmot, es sistu pāri vissirmāko veci) ir izveidojies mans ilgi gaidītais aizsargmehānisms.
Tā nu mans 1,5 dienu raudāšanas maratons ir noslēdzies (Marek, tāpēc jau es mazāk nečurāju) veiksmīgi. Pateicoties manam ilggadējam pārdzīvojumu objektam. Tā tikai viņš uzdrīkstas ar mani runāt. Dažreiz ir vērtīgi salabt un uzglabāt draudzīgas attiecības :)
Tā kā šobrīd mazliet jūku prātā, man ir jaunas idejas, plāni, skatījumi :)
Tagad atliek vien tam vēl noticēt :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru