Manas dienas, sevišķi rīti paliek ar katru dienu interesantāki. Vakar sociālajā tīklā pārmiju dažus vardus ar cilvēciņu, kuru 2 gadus neesmu satikusi. Labticība cilvēkiem! Tas ir tas, kas mūs vieno. Uzticamies un mūs pamatīgi piečakarē.
 Kādu brīdi man bija problēma ar iejušanos jaunajā darba vietā. Viss slikts un nederīgs- ļoti manā gaumē! Taču tas viss balstās uz emocijām. Tāpēc nolēmu emocijas apslāpēt. Ar ko tas beidzās? Patiesībā ar to, ka ļoti daudz kas ir mainījies! Sāku izprast viena no banālajiem tekstiem jēgu " Ja nevaru maīnīt notikumus, tad mainu attieksmi pret tiem". Es mainu attieksmi pret notikumiem, pret cilvēkiem, lietām (kafija). Tiesa gan- mazāk kaut kam ir nozīmes, vērtība samazinās bez maz vai visam (atskaitot kafiju un manam šī brīža favorītam- skaistās koku lapas).
Atklājums, ka iepriecināt var arī sīkumi (kafija ir viens no tiem).
Pēdējo mēnešu laikā esmu sevi pieķērusi pie domas- es nepazīstu pati sevi. Tas ir mazliet līdzīgi, kā tajās reizēs- Sporta klubā un pie Mareka Ainažos. Arī tad, man šķita, ka redzu sevi savādāku.
Šīs brīvdienas gribu savādākas. Skaistas!

Man patīk!