rūgts

Kāzas bija lieliskas. Ar asarām, smiekliem, tostiem. Ceremoniju dzimtsarakstu nodaļā neaprakstīšu, taču savu daudz maz panācu. Man patika. Mazliet aukstums darīja savu, taču viss nevar būt ideāli. Ja viss būtu ideāli, nebūtu izaicinājumu. Taču cilvēkiem ir nepieciešami izaicinājumi. Vakarā arī biju uzdevumu augstumos. Jauno sievu nosargāju un pušķi noķēru. Izrādās, ka esmu arī diezgan veikla un samērā lokana. Šonakt negulēju(vienīgi mājās plānoto 6h vietā 4h pagulēju). Patiesībā vienīgā negulēju. Pēc septiņiem no rīta izgāju atspirdzinošā pastaigā. Pamatīgi pasalu, satiku dažus suņus, pārbaudīju savu kurpju izturību. Tās ir izturīgas. Mazliet padancoju un puses mierināju. Brīžiem ieslēdzās skumju sajūta, ka esmu viena. Taču tā pāriet. Un pie tās ar laiku var pierast. Cilvēks ir diezgan elastīga būtne un pārciest var daudz. Tikai daudz kas balstās uz emocijām, kas savukārt daudz ko liedz izturēt. Agrāk nebiju emocionāla. Biju, bet ne tik ļoti, lai mani par emocionālu varētu saukt. Biju skaisti necietinājusies, jo man pieriebās, ka man sāp. Jo vairāk nocietinājos, jo sliktāka citiem kļuvu. Tad vienā brīdī parādījās saucamais aizsargmehānisms. Man sāpēja mazāk, kļuvu vienaldzīgāka. Nelaidu cilvēkus sev klāt, jo atkal varēja sāpēt. Un kā gan ne? Drīz pat scenāriju zināju no galvas, mēdzu kļūdīties vienīgi ar laiku. Tā bija galējība, kurā nonācu ne jau pēc idejas "joka pēc pamēģināšu kā ir savādāk". Es to izdarīju, lai pavisam nesajuktu prātā. Tad pienāca jauno apņemšanos laiks. Es apņēmos būt jaukāka, iecietīgāka un mīļāka. Saudzīgāka pret citiem cilvēkiem, nebūt tik paštaisna un ofensīva.. Bet man galīgi nesanāk, jo nepārtraukti ir kaut kādi šķēršļi, kas praktiski man liedz to visu ievērot- kaut kādas problēmas, visādas ķibelītes... Apstākļi, kuri pa varītēm cenšas pierādīt mani sliktu citiem- ar atmiņām, interpretāciju vai vienkārši neveiklu attieksmi..