Veiksme ir relatīva!
Savā ziņā tā ir atkarīga no mums pašiem. No zināšanām, no oratora spējām, no spējas pamanīt un pārliecināt.
Kādu laiku atpakaļ es kaut ko nepamanīju, ko sapratu diemžēl par vēlu. Tāpēc esmu vecmeita! Un nepamanīju savā ziņā naivuma un izņēmuma kārtā- labticības dēļ. Jā, es biju nolēmusi pārmaiņas pēc uzticēties, ticēt..
Ja vajadzētu vainot otru, es labprāt teiktu- visam ir savas robežas, kuras ir jāievēro. Viņš neievēroja un es zaudēju. Nezinu, kā tā varēja sanākt, jo man labprātāk patīk domāt, ka visur ir kārtība, kaut arī nerakstīta, bet kārtība. Jā, es neuzticos cilvēkiem, jā, es viņiem 90% gadījumos neticu un jā, es esmu paranoitiķe. Bet šoreiz tā paša izņēmuma kārtā es iekritu. Ne velti ir uzskats, ka pie sevis izvirzītajiem principiem un teorijām ir jāpieturas, it sevišķi, ja tie balstās uz empīrismu. Kas mani dīdija un lika būt naivai?
Parasti- ja kaut ko iegūst, kaut ko zaudē. Man sanāca otrādi- es kaut ko zaudēju un kaut ko ieguvu. Tiesa gan ne pat mazliet neko līdzvērtīgu, bet tagad viss ir savādāk. Dzīvoju bez emocijām, cilvēkus redzu savādākus, esmu gudrāka un attīstos vairāk kā iepriekš. Daru vairāk un darīšu vēl vairāk.
Jūtu, ka šodien varētu būt raudamdiena, tāpēc pēc darba- uz solāriju un tikai pēc tam uz Dzimšanas dienas ballīti.
p.s. Es vairs nesaprotu vīriešus- saka vienu, dara pavisam ko citu. Un kaut arī domas un uzskatus nemaina tikai muļķi un miroņi, ir gadījumi, kad iet par traku- no vienas galējības, otrā.
Par kaviāriem un reņģēm es biju domājusi nopietni!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru