šodien mana lielākā doma ir- vai citi redz visu tā pat kā es? Vai varbūt strādā princips- redzu to ko gribu? Visticamāk, ka atkal varu vainot uztveri.

Laikam pārāk daudz kas ir sakrājies, jo es klusēju.

Vairākas dienas man ir aizdomas, ka es pārāk daudz kaut ko nesaprotu. Pārsvarā es nesaprotu cilvēkus. Neizprotu viņu rīcību. Nesaprotu, kāpēc viņi saka vienu, bet dara citu. Brīžiem gribu pajautāt- Tu vispār saproti ko Tu runā? Taču es to nedaru. Noklausos līdz galam un klusēju.. krāju..
 Un atkal- vai cilvēki apzināti, vai tomēr neapzināti tā rīkojas? Vai viņiem varbūt tā ir vieglāk?
Man nav bijusi pārāk liela komunikācija ar sievietēm pēdējā laikā, bet vīrieši.. Varbūt jāsāk domāt par orientācijas maiņu? Vai vecmeitas statusu?
 Nespēju izsekot tiem "interesantajiem" prātiem līdz.
 Varbūt problēma ir tajā, ka zinu ko gribu un tieši tāpēc man ir tāda problēma, kā nesaprast kas notiek?
Un kā lai es turpmāk interpretēju? Man bija draudzene, kurai bija perfekts teikums- Iedomājies un aizmirsti! Tad šajā gadījumā- uzklausu un aizmirstu- neviens neko nav teicis.  Un ar ko tas beigsies?
Tāpēc taču es labāk cilvēkus neizpratīšu. Vai atstāt- nav nepieciešams izprast, tā pat ir labi? Un uz ko tādā gadījumā balstīsies attiecības? Kaut vai cilvēcīgās, kuras pēc Antoine de Saint-Exupéry vārdiem ir lielākā greznība pasaulē? Viņš noteikti bija domājis tās- bez aprēķina..
 šķiet ārā saulīte uzspīdēja. Tam vajadzētu uzlabot manu noskaņojumu.